iespēja

Krīze ir kā iespēja vairs neizmantot teicienu ‘krīze ir kā iespēja’, es esmu to dzirdējis tik bieži, ka man gribas uzbrukt kādam, kad to dzirdu. Tomēr jau kaut kur gribas iziet, šis viss nedaudz nogurdina, tikai es neesmu skuvies, kopš vairs neeju uz ofisu, atgādinu vietējo iedzīvotāju, kurš ir padevies.  Veikalā Mego nebiju bijis daudzus gadus, tur šobrīd vienlaikus drīkst uzturēties 104 cilvēki vienlaicīgi, biju es, 3 citi apmeklētāji un apkalpojošais personāls, gaļas sieva tai skaitā. Plauktu izkārtojums kopš vidusskolas laikiem ir mainījies.

 

Tūrisma piezīmes

Es biju devies savā kārtējā velobraucienā uz lībiešu krastu. Somas un papildlietas bezrūpīgai dzīvošanai, kuras nevēlējos nest savā mugurā, iepriekšēja vakarā ap 23.30 atdevu cilvēkam, kurš solīja pievienoties nākamajās dienās. Šis un tas, gulēt aizgāju ap 01.00 naktī, lai celtos 04.50. Šis viss rezultējās tajā, ka plkst 05.40 piektdienas rītā attapos elektriskajā, kurš dodas Tukuma virzienā. Pilsēta ap šo laiku ir patīkami tukša, gaiss vēl nav sasniedzis 20 grādus, vispār iespējams sajusties drusku vairāk pēc cilvēka. Vagonā bija vēl tikai viens humanoīds bez manis un uzcītīgā konduktora, kāds krievs, kuram bija līdzīgi nolūki, jo arī viņš vagonā iestiepa tūrisma velosipēdu nokrautu somām. Gribēju jau pajautāt, uz kurieni šis, bet to neizdarīju, jo esmu kautrs. Zolitūdē viņam pievienojās buddy. Izrādās, ka viņi arī brauca līdz Tukumam, kur es viņus pilnīgi nejauši apdzinu. Pretējā virzienā braucošie vilcieni gan bija pilni līdz malām, 95% pasažieru aizmiguši, saļimuši savos krēslos, sejas piespiedušās sānu stiklam, sasvīdušas spīd saulē, pēdējā atpūta pirms darba cēliena visādos elitāros birojos. Es ceļu šoreiz biju nolēmis veikt vienatnē, jo, nezinu, tas vel nebija darīts, pirms tam spriedu, ka varbūt tas būs grūtāk, nebūs, kas dzen uz priekšu. Sev somā biju salicis kaut ko par daudz, smaga kā velns. Aizdomas, ka varbūt 400 lpp biezā grāmata tur neiderējās, arī plastmasas pudelē pārlieti 350g lēta viskija nebija īsti noderīgi ceļā, toties, līdz Tukumam bija ko palasīt un pēc finiša vakarā varēju nodoties mērenam alkoholismam. Par laimi neko no līdzi paņemtajiem instrumentiem un emergency medicīnas precēm nevajadzēja izmantot, ar ēdienu biju pārspīlējis, apēdu tikai 4 no 6 banāniem un 5 no 8 fitnesa batoniem, lācīšu gumijkonfektes tika knapi aizskartas. Rēķināju, ka kopš celšanās līdz finišam izšāvu kādus 4.5l ūdens. Vēl viens secinājums, ka, lai cik stulbi neizskatītos, tie likras velosipēdistu tērpi ir diezgan laba lieta, netraucē braucot, samērā labi elpo, ērti, iestrādātais sēžas polsterējums arī nenāk par sliktu. Protams, velosipēds kā parasti kādu izmēru par mazu un krēsla stute dzinās iekšā rāmī tā, ka ceļi beigās sitās pret zodu. Tas kaitināja, iemācījos pacelt beņķi neapstājoties, baigais sasniegums. Starts 07.15 no Tukuma Staķika, kur man viens džeks nokāsa cīgu, jo nezinot, kad tikšot veikalā (es jau neko, viņš sēdēja pie statiņa, kurš ir vaļā 24/7, loģikas kļūda, mate, ieej un nopērc, kad vien vēlies) finišs 12.55., tīrais braukšanas laiks, 4.5 stundas, kopējas, kaut kas zem 6, 116 km. Piestāju 4 vietās baigi nerēķinot ne pēc attāluma, ne laika, ja bija flows, močīju, ja nebija, piemetu malā, lai biš atietu. Beigās izrādījās vieglākā reize no visām, gāja ātri, vidējais pat virs 25kmh, lai gan braucu piesardzīgi, lai neizšautos par ātru, laikam tādēļ, ka neviens nebija jāgaida, nevienam nebija jādzenās pakaļ, resp., varēja domāt tikai par sevi un savām sajūtām. Pēdējā stunda bija tik fakin kartsa, ka galva gandrīz izvārījās, bet, nu, līdz galam jau izvilku. Athodņaks nebija gandrīz nemaz, nākamajā diena nokaplēju vēl kādus 30 tūristiņā it kā nekas nebūtu bijis. Pauzē pie Dursupes mani pasveicināja viens vecaiszēns, novēlēja man labu apetīti.

Atvadas no no draugiem

Es izņēmu ārā savu draugu rakstīto šeit ( rip yuriy vrasčeņņik un minimincer, paldies jums), izdzēsu viņu bio utt. Ideja bija laba, es pat teiktu – savam laikam revolucionāra, sapulcināt vienkopus asākos prātus un talantīgākos publicistus. Kungiem tagad ir kaut cik pieaugušu cilvēku dzīve, šeit vairs nav ko darīt. Man pašam nepietika spēka izrediģēt sevi no 2010. gada. Tam pienāks laiks, atstāšu tikai labāko, top 50, piemēram, kā man pašam liksies. Tas stāvēs kā varens monuments cilvēka gara spēkam radīt vājus rakstus. Ausīs saulīte, nāks jauni rīti, jaunas stundas. Piecelšos no rīta, logs vaļā, svaigs gaiss, kalsna seja, vistu olas, darbs, būs rezultāts.

Pēc pieprasījuma rakstus, protams, var dabūt, piemēram, kādiem zinātniskiem mērķiem. Rakstiet uz baskirijastigeris ‘eta’ gmail ‘dotta’ com. reti čekoju to meilu, bet, ticiet man, tāds eksistē.

 

Tvera

Es pamodos vēlu sestdienā. Ārā jau desmitos bija ļoti karsts. Es centos neiet ārā no dzīvokļa līdz pēdējam brīdim, jo man riebj suta, taisījās arī uz negaisu, neko redzēt nevarēja, tumši zilu, draudīgu pamali, piemēram, bet to varēja just. Tomēr es nebiju sagatavojies, pietika tikai nabadzīgām brokastīm un agri vai vēlu man bija jāpamet telpas. Izejot pagalmā no vēsās kāpenes, karstums pietuvojās apmēram kā sitiens ar kāju pietuvojas sejai, baigi spieda pie zemes. Tai brīdī man bija skaidrs, ka šī diena kaut kur paliks kādā manā kaktā. Saule spīdēja tajā pretīgajā pievakares dzeltenajā tonī jau dienvidū, to ar riebumu atceros jau no mazām dienām. Nosvīdis aizgāju līdz tuvākajai fried chicken vietai, šķiet, uz Dz. ielas, kur pārliecinajos, ka man tās nelaimīgās vistas šādā izpildījumā negaršo. Bija sarunāts, ka mani savāks no ielas. Es knapi paspēju ieskriet kādā vartrūme, jo sāka mežonīgi līt. Kamēr es skrēju tos 3 metrus mašīnā, jau biju krietni slapjš. Un es beigās nekļūdījos, tas pikniks bija savdabīgs. Man viss bija diezgan vienalga. Viens čalis nāca ārā no pagraba, kura ieeja atradās nogāzes augšā, tur glabājās dzērieni, un paslīdēja, likās, ka zeme nodreb.

Pēc biļetes pārbaudes, kontrolieru aizsardze sēdēja kādu gabaliņu no vietas, kur stāvēju. Feisbukā šķīrstīja albumu ar dažādād ēdienu bildēm, kas paredzētas kādam furšetam. Nu tādam klasiskajam, karbonādītes, irbītes, burkānu dekori, svaigu gurķu rozītes, spilgti dekorētas, krāsainas tortes. Katrai bildei viņa nospieda laik. Tur bija kādas 30.

Vajadzētu izplānot, kā varētu izbēgt no barber shopu kultūras. Vajadzetu izdomāt arī kā ņemt nopietni cilvēkus, kuri gaužas par agru celšanos (tas nozīmē, ka jāizdomā, ka ņemt nopietni sevi, skaļi jau ne, bet tomēr). Tikmēr darba apkopēja atvēra virtuves trauku mazgājamo mašīnu un klusi nočukstēja:”Bļaģ.”, pēc tam – aizvēra to.

Nesaliku atkāpes (es nespēju)

Es nespēju sakārtot savu linkedin profilu, kur nu vēl updeitot goodreads pēc 20lpp izlasīšanas kā citi to spēj.  Ar mokām aizgāju palieināt izlīdzināto gāzes maksājumu, tur mani laipni apkalpoja atsaucīga Latvijas Gāzes darbiniece, kategoriski atteicos nosaukt skaitītāja rādījumus. Uz jautājumu – vai viņus vispār ir iespējams sazvanīt,  viņa atbildēja – nē. Bet šai pat laikā man tiek dota iespēja daudz ko noskatīties televizorā, nevarētu gan teikt, ka šo iespēju aktīvi izmantoju, bet iespēja tiek dota. Kā parastam cilvēkam man gribas nofotgrafēt dažādas skaistas vietas, kur aizdodos, vai cilvēkus, ar kuriem satiekos, to izdaru ļoti reti, jo sniedzoties pēc aparāta, 95% gadījumu saprotu, ka nav vērts, kur es likšu tos foto, bet likt jau it ka būtu kur, saglabāt par piemiņū kaut. Un nofotografēt kaut ko man, piemēram, gribas līdzīgos brīžos kā citiem, es viņus saprotu, bet nespēju, mēs esam vienā laivā. Man 2010. gadā uzdāvināja tauriņu Latvijas kontūras formā (vai kā to lai nosauc?), bet arī to es vairs nespēju nēsāt, jo neieredzu šī brīža vīriešu pārprasto fashion consciousness, un es negribu neko kopīgu ar viņiem, citādi sanāk aiziet uz kādu saviesīgu pasākumu, bet tur priekšā jau 15 kungi, kuri izskatās pēc superbingo vadītājiem. Tam visam ir mērs, novēlu jums noturēt līdzsvaru uz šī šaurā naža asmens. Pasta nodaļā satiku apkopēju, kura tīra biroju, kurā strādāju, izņēmām paciņas.

Nu, katru vardu arī varēja likt pēdiņās.

 

Terors un Erebuss

Daudz laimes jaunajā gadā. Es apsolu drīz nākt klajā ar sev definēto apkopojumu par 2019. gada sūnām, augiem, hordaiņiem un bezmugurkaulniekiem. Tikmēr novēlu jums trijiem to labāko.

 

jst rndm

Man palika fiziski slikti no nesenās pārvākšanās. Nēsā tās savas lietas uz leju, uz augšu, esi izlūdzies pāris palīgus, kam tagad jūties parādā, sasvīdis, nelaimīgs. Rauj nost visu, ko tik rūpīgi biji skrūvējis, līmējis, vedis, vācis no malu malām, samet mašīnā. Pēc tam attopies mantu kalnā, pa labi izjaukta gulta, pa kreisi tikko nosmērēts matracis, saproti, ka viss atkal jāsāk no jauna. Kaut kā vairs nav tā entuziasma. Laikam jāatmet ar roku kādiem sīkumiem un jāmet cepure vējā. Kad pienāks nākamā reize, algošu tos dusmīgos nesējus (kaut man nekad nebūtu jāstrādā par tādu, ātri vien tas mani novestu pašnāvē). Nav tās gaišā jaunas dzīves sākuma sajūtas, vajag kaut ko vairāk.