saule

Update: Šodien izlasu, liekas pajēli. Nevajadzēja tulkot, blad. Jāpalabo. Mož jādzēš? Kkad jau es te gaudos, ka grūti tulkot.

Kad bijām jauni, mums nebija bagāžas un arī ko zaudēt. Varējām izvelēties, ko gribējām, bez bailēm vai domām par atriebību. Tad Tu novecoji un man pazuda ambīcijas, izveidojās dzeršanas paradums un depresija (tie ir mani vienīgie īstie draugi, un es tos turēšu līdz beigām pie sevis). Es gribētu neatcerēties, bet man pietrūkst tavas arogances, vajag tavu inetliģenci un naidu pret autoritāti. Bet tagad tu esi prom, es tā lasīju šodien – tevi atrada Spānijā, ar seju pret ielu, ar pudeli rokās, mežonīgu smaidu sejā, un nazi mugurā. Tu nomiri svešā zemē. Un atrada manu vēstuli sarullētu tavā kabatā, kur rakstu, ka padarītu sev galu, ja viņa pamestu mani vēlreiz. Un tagad viņa ir prom, jūs abas esat man prātā. Un man ir tikai viena lieta, ko teikt, kamēr neesmu atkal pārdzēries: Lai nolādēta saule, lai nolādēts katrs, kas saka mīļus vārdus! Lai nolādēta saule, lai nolādeta gaisma, ko tā staro, un pasaule, kuru tā dara redzamu!

 

Šis ir no The Swans dziesmas God Damn The Sun. Tāda rudenīga, tā teikt. Lai gan Michael Gira ir Swans frontmans, izpilda viņš to arī solo versijā, kas nav tik laba. Autortiesības Swans ir gandrīz tikpat stipras kā Prince, bet spotifajā var atrast arī labo versiju. Un, nē, man nav inklains uz suicīdu, vienkārši tāda melanholiska noskaņa dziesmai. Viena no tām, kad sēdi, klausies fonā, tikmēr dari ko citu, bet pēkšņi sāc klausīties vārdos.

DH

Viņš nomira drīz pēc tam – blokādes laikā, psiholoģiskajā slimnīcā, cik zināms, no bada. Tur viņu, kā stāsta, noveda dažādas sakritības. Dzīves laikā, izvairīdamies no armijas, viņš bija iemanījies pārliecinoši tēlot, tēlot, ka sirgst ar psiholoģiskām kaitēm, tik pārliecinoši, ka viņam noteica arī diagnozi. Šī tēlotā diagnoze tomēr viņu beigās nogādāja vietā, kur viņš pabeidz savu dzīvi. Bet jā – if you come across this man or hear of him by chance, please waste no time and let us know, please let us know at once.

Dzelzs vīrs

Viņš nebija laimīgākais cilvēks. Tehnikumā viņu apsmēja par augumu un arī tagad pieaugušo dzīvē neklājās viegli.

Pamodies no rīta viņš izstrēba melnas kafijas krūzi un ar 23. trolejbusu, saspiests kā siļķe, devās uz darbu. Darbs bija saistīts ar metināšanu, šo arodu teķī bija apguvis labi. Turklāt tas noderēja arī mājās, būvējot savu dzelzs tērpu. Kolēģi bija krievi un to valodu viņš nemācēja, tāpēc pusdienoja viens. Pa lielam visi apkārtējie bija lohi.

Tomēr viņam bija kaut kas kā dēļ gaidīt vakaru. Ticis mājās, zibenīgi izskrēja cauri dušai un pārģerbās ērtākās drēbēs.

Beidzot!

Viņš ielēca savā dzelzs tērpā un jau pēc mirkļa lidoja cauri pilsētai. Jauns ātruma rekords lika sirdij sisties straujāk. Šis tehnoloģiju brīnums bija kā radīts viņam. Tik precīzi piekļāvās viņa ķermeņa formai un vadība likās pati pilnība. Neona krāsas mērierinstrumenti rādīja ātrumu, augstumu, temperatūru un citus svarīgus lielumus. Izmantojot skaņas lielgabalu tika atbrīvots ceļš un atkal varēja traukties tālāk.

Viņš jutās varens.

Piezemējoties benzīntankā, kur jaunieši trešdienas vakarā malkoja grādīgo, viņš, neizkāpjot no sava dzels tērpa, mācija viņus dzīvot. Ko gan viņam šajā aizsargtērpā kāds spēja nodarīt? Bruņas bija stipras un drosme līdz ar to arī. Pavicinājis vidējo pirkstu un ar lāzera gaismas staru pāršķeļot tumsu, viņš ierādīja citiem vietu un aizlidojot atstāja tos putekļu un dūmu mākonī.

Viņš jutās varens.

Nakts bija izdevusies. Laiks doties pie miera. Laiks izkāpt no skaistā dzelzs tērpa. Kādu brīdi emocijas vēl neļāva iemigt. Tomēr šīs ierīces vadīšana bija viņu nogurdinājusi un zaudētā enerģija galu galā darīja savu.

No rīta viņš pamodās nedaudz saguris, bet, atceroties vakar vakara izpriecas, spēja izspiest smaidu. Vēl pirms došanās uz trolejbusu viņš uzmeta pēdējo skatu savam dzelzsvīra tērpam. "Velns! Laikam drīz būs jāmetina sliekšņi", viņš nodomāja un telefonā atvēra e36.lv mājaslapu.

Tur viņu saprata.

Diezgan neveiksmīgs/aptuvens tulkojums

Krievu valodu neprotu, šis tāds kā vaļasprieks. Kolēģi palīdzēja.Pirmais randiņš.Pēdējais pants vispār nožēlojams.

Viņa bija tā neko
Es pieeju, karoč, pie viņas
Nu, Tu pavisam tā neko –
Karoč, viņai saku tā.

Viņa – Arī tu, bļin, tā neko.
(A es ta noteikti neko.)
Es: Ka reiz, bļin, ta ko –
Pie manis ejam, kā – vai ko?

Viņa saka: ļauj man domāt –
A ko tur domāt, saku es –
Ja es neko, tad ko tur domāt –
Un tu, kā reiz, ar tā neko.

Viņa, karoč, kaut ko lauzās,
Stāvēja un lauzās, viss…
Palauzies kaut ko biš, labi –
Saku viņai – pietiek, viss.

Laižam – saku , davaj karoč.
Nē, nebrauks, nē – šī man.
Hren ar tevi – es šai – karoč.
Velc prom, bļin, davaj – šī man.

A skumji, neizgāja mums nekas.
Reāla bij viņa.
A, ja izietu mums kas,
Apmierināta būt viņa.

Onkulis ir idiots

Vakaros, kad pilsētā mazāk auto, kā kājāmgājējs saskaros ar sarkanu gaismu luksoforos. Nekas, tāda, redz, ir dzīve, jagaida reizēm. Bet, ja nav to auto, ko tad. Tad es velku pāri arī pie sarkanā, ja nav mazu bērnu apkārt. Zini kā, lai nenoskatās no pieaugušiem cilvēkiem un nekļūst par noziedzniekiem, lai normāli gaida zaļo un pakļaujas sabiedrības normām. Es jau, redzi, vairs neesmu glābjams. Mani izlabot no šitā ieraduma varēs tikai katorga. Bet agrāk arī man par bērniem bija vienalga (nez cik mazo dvēseļu jau esmu samaitājis ar savu paraugu). Bija vienalga līdz brīdim, kad izlasīju kādā grāmatā, kur autors bija darījis līdzīgi kā es. Saruna norisinājusies starp māti un viņas mazo bērnu.

Mammu, kāpēc onkulis iet pie sarkanā?
Tādēļ, ka onkulis ir idiots.

Māte, šķiet, nenodarbojās ar īpaši lielu reasoningu, bet šis literārais darbs ir stipri ietekmējis manu rīcību regulētu krustojumu tacklingā. Tas pat ir kļuvis par manu dzīves motto attiecība pret citām situācijām.

Pilsētā, kurā esmu dzimis, tiek pārbūvets stadions. Agrākajā veidolā tas nebija īpaši apsaimniekots. Koka tribīnes, kuras pašas par sevi bija diezgan skaista būve un bija pārsegtas ar jumtu, daļēji dega, jo tur gāja ļaudis alu dzert un plosīties, arī es, jāatzīst, kādreiz tur biju. Apakšā bija kādas palīgtelpas, no kurām izlika tur darbojošos ļaudis. Vieglatlētikas inventārs tika pārvietots uz parastu un aizslēdzamu kravas konteineru. Tribīnes nojauca. Principā, stadionā bija futbola laukums ar ok zālienu, kas tika arī pļauts, pāris futbola vārti ar lāča saplosītu tīklu. Sēta vienā brīdī arī pazuda. Stadions, ar visu savu sētas trūkumu, cik atceros, vienmēr tika izmantots par shortcut 80% pilsētas kājāmgājējiem, mūžīgi iestaigāts celiņš. Arī šobrīd, kad stadiona teritorijā notiek darbi un visa apkārtne ir izbraukta dubļos un 3 metrus dziļās bedrēs, kājāmgājēji kā visurgājēji turpina lauzties cauri būvlaukumam, jo old habits die hard. Vecas tantes dubļainām kājām, paaugstinātu asinsspiedienu un riskēdamas ar infarktu, apņēmīgi laužas cauri kā Amazones džungļu pētnieki, velosipēdists labāk riskēs nokrauties zampā , nekā apbrauks satdionu pa pieguļošām ielām. Izskatās, ka tad, kad atjaunotam stadionam apkārt būs sēta, kāds noteikti kādu posmu ķiharā izņems, jo – you can not fuck with my habits. Trotuāri, tomēr, ir mīkstajiem.

Dzīvesvietas iekšpagalmā pie sienam tika pieskrūvetas margas, kur velosipēdus pieslēgt. Vieta kādiem 8-9 gabaliem. Bet es ar skumjām secināju, ka 80% velosipēdistu savu feļļus nemaz nekustina. Jo bija tas vilnis, laikam, kad visi baigi identificējās ar velobraucējiem un gribēja būt ļoti moderni urbānās vides pārstāvji, dzīve gan izmācīja. Ričuks stāv tagad kā nevajadzīga rotaslieta.  Pieslēguši, stāv tur viņu ķenkas nedēļām ar tukšām riepām. Regulāri atbrīvojas tikai viena vai 2 vietas. Tad nu es kožos ar vienu savu kaimiņieni, maza bērna māti, par to brīvo vietu. Reāli – kurš pirmais atbrauc un pieslēdz, tam nav savs velosipēds jāstiepj uz 6. stāvu. Pagaidām viņa man ieliek. Apsveru domu pie tiem pamestajiem pielikt zīmīti – zagļi, lūdzu, ņemiet. Un – nesaistīti, ja jau runājam par dzīvesvietu. Pēc lielā lietus griestos parādījās kāds Roršaka testa  zīmējums no, acīmredzot, tekošā ūdens. Nezinu, neko tur neatpazīstu. Varbūt vēlāk.

Es atkal kaut ko iemācījos

Pirms līgo es centos internetā sameklēt, kāds ir pūšļa / piepūšamās laivas ātrums upē. Neatradu, varbūt es neprasmīgi meklēju, bet, tiešām, nekā nebija. Mūsu plāns bija nobraukt 15 vai 20 km pa upi, sākot vakarā, sauli uzlecam sagaidot uz ūdens. Izvēlējāmies braukt 15, nevis 20, kas, kā izrādās, bija prātīgs lēmums. Tātad atbilde – vidējais laivas ātrums upē ir apmēram 2 kilometri stundā. Tiešām – 2. Nu labi, tur iekļaujas arī visas pauzes un viss tas, bet neticēju, ka būs tik lēni. Ok, es jau arī nemaucu kā Klementjevs, tāpat sēdējām un pieairējām, kad likās vajadzīgs, bet tāpat maz.

Galā laivu ievilkām krūmos, lai ietu augšā uz māju. Tur nācās diplomātiski atgaiņāties no kaimiņa ar finlandijas pudeli (pudele bija viņam rokās, nevis es atgaiņājos ar pudeli). Pārtvēru pirms viņš paspēja pietuvoties mūsu pārtijai, redzēju kā slīd šurpu no kaimiņu puses ar vēderu veļamies ārā zem t-krekla. Izrādās, atbraucis ciemos pie krusttētiņa. Dažas lodes (glāzītes) gan nācās paņemt uz sevi, bet beigās es uzvarēju (tā man likās) un viņš soļoja mājās. Izrādās gan, kad es jau biju devies gulēt, viņš bija atgriezies un izdarījis savu, mēģinājis uzsākt dziedāt, brīdinājis, lai caur pagalmu ātri nenesās, līdz viņa sievas stāvs deva signālu, ka tomēr jāiet atpakaļ.

Piepūšmās laivas ātrums upē – 2 km/h.